Bonija un Klaids

Bonija un Klaids (Bonnie and Clyde, 1967) režisors: Arturs Penns
Amerikas Lielās depresijas laikā viesmīle Bonija Pārkere iepazīstas ar harismātisko bijušo ieslodzīto Klaidu Barovu. Tiecoties izrauties no ikdienas, alkstot brīvības un meklējot piedzīvojumus, abi kļūst par nešķiramu pāri. Viņi sāk aplaupīt bankas un veikalus, pakāpeniski kļūstot par vieniem no valsts visvairāk meklētajiem noziedzniekiem. Sabiedrības acīs Bonija un Klaids tiek padarīti par leģendām, taču viņu romantiskais dumpīgums arvien ciešāk savijas ar vardarbību un neizbēgamu traģisku iznākumu.
Filma ir balstīta uz reālu stāstu par Boniju Pārkeri un Klaidu Barovu – slavenāko noziedznieku pāri ASV 20. gadsimta 30. gados. Tomēr daudzi notikumi un varoņi filmā ir dramatizēti.
Filma izraisīja plašas diskusijas, jo tajā atklāti tika attēlota vardarbība – 1967. gadā tas Holivudas filmās bija ļoti neierasti.
Sākotnēji filma saņēma pretrunīgas kritiķu atsauksmes un tika izrādīta ierobežotā skaitā kinoteātru, taču vēlāk kļuva par vienu no gada lielākajiem panākumiem, saņemot 10 Amerikas Kinoakadēmijas balvas "Oskars" nominācijas, bet ieguva divas statuetes – par labāko otrā plāna aktrisi (Estelle Parsons) un labāko operatora darbu (Burnett Guffey).
Filmas noslēguma aina, kurā Boniju un Klaidu sašauj policijas ielenkumā, kļuvusi par vienu no slavenākajām un ietekmīgākajām kino vēsturē, iedvesmojot daudzus vēlākos režisorus.

Kino klasikas izlase “1967” ar Ditu Rietumu top sadarbībā ar nodibinājumu “Kinoskola”. Piecas izcilas filmas, kas uzņemtas vienā gadā, dažādās valstīs un valodās.
Kino teorētiķe Dita Rietuma: “Katram ir kāds gads, kas viņam ir īpašs dažādu apstākļu un iemeslu dēļ. Man tāds ir 1967.gads, kad pasaules kino klajā nāca daudzas izcilas filmas, kas liecināja par pārmaiņām pasaules kino ainavā. Šis gads kino vēsturē ir viens no tiem brīžiem, kad šķietami atšķirīgas kino kustības dažādos kontinentos pēkšņi veido vienotu laikmeta portretu. Tas ir gads, kurā kino kļūst drosmīgāks, personiskāks un arī politiskāks, atsakoties no pārliecības, ka filmai jāstāsta tikai labi strukturēts stāsts. Eiropas jaunais kino – Francijas jaunais vilnis un citi Eiropas vitālie kino strāvojumi, tolaik jau bija iekustinājuši, apstrīdējuši klasisko kino valodu, savukārt Holivuda atrodas pārmaiņu priekšvakarā – savas filmas sāk veidot pirmie, tā dēvētās, jaunās Holivudas pārstāvji – režisori, kuriem piemīt drosme pārskatīt klasiskā amerikāņu kino tradīciju. Filmas, ko piedāvāsim izlasē 1967 runā gan par paaudžu konfliktu, seksualitāti, atsvešinātību un brīvības cenu, vienlaikus mainot arī paša skatītāja attiecības ar ekrānu. Tas ir slieksnis starp klasisko kino un modernitāti – brīdis, kad kino sāk ne tikai atspoguļot savu laiku, bet arī aktīvi to pārveidot. Programmas ietvaros līdzās pasaules kino klasikai tiks izrādīta ne tikai Francijas un ASV klasika, bet arī filma ar unikālu likteni - Rolanda Kalniņa filma Četri balti krekli – darbs, kas tapis 1967.gadā, bet savu starptautisko festivālu Kannu festivālā piedzīvoja pusgadsimtu vēlāk.”